Ziemassvētki ir cerību, ticību, piedošanas laiks, mūsdienās šos svētkus vairāk saista ar kristīgajām tradīcijām, respektīvi, Jēzus Kristus dzimšanu, bet saskaņā ar latviešu tautas tradicionālo folkloru, Ziemassvētki tika svinēti kā saulgriežu, auglības svētki, kā arī kā jauna gada sākums. Tie tiek svinēti Ziemas saulgriežu laikā ap 23. decembri, kad diena ir visīsākā, bet nakts sasniegusi savu maksimālo garumu, attiecīgi saule iegriežas uz pavasara pusi. Iespējams jau agrāk Ziemassvētki tika svinēti vairāk kā vienu dienu, piemēram, dažādas tautasdziesmas un ticējumi vēsta, ka svētki tikuši svinēti trīs vai pat četras dienas. Neskatoties uz to, vai skaties uz Ziemassvētkiem kā kristietības svētkiem vai smelies iedvesmu no pagāniskajām tradīcijām, šie svētki ir īpašā laikā, kas piemērots zīlēšanai. Tāpat kā mums, arī mūsu senčiem attiecības ar pretējo dzimumu ir bijušas ļoti svarīgas, tāpēc Ziemassvētkos lielu lomu ieņēma zīlēšana, īpaši puiša un meitas noskatīšana. Ieskaties latviešu tautas ticējumos par zīlēšanu Ziemassvētku laikā un uzzini, ko ir nepieciešams darīt, lai nākamajā gadā satiktu savu īsto un vienīgo.

Kura meita grib precēties, tai Ziemassvētku rītā jāizslauka istaba, jāizber mēsli ārā, uz tiem jānostājas un jāiesaucas: "Ū, u!" Kurā pusē suns ieriesies, no tās puses nāks izredzētais tautu dēls. Tātad, dārgās dāmas, neaizmirstiet svētku laikā iztīrīt māju, iznest atkritumus, bet šoreiz – pirms tos izmetiet, veiciet svarīgu procesu un nedaudz iesaucieties jeb padziediet. Domājams, ka Tavi kaimiņi par nelielu iesaukšanos, nedusmosies. Lai pievilinātu savu otro pusīti, domājams Tev nebūs problēmas atrast ūdens glāzi, grāmatu un spoguli – Ziemassvētku priekšvakarā uz galda jānoliek grāmata, spogulis un ūdens glāze. Ūdens glāze jānoliek tā, ka var redzēt spogulī. Pie glāzes pienāks nākamais dzīves biedrs, tikai nedrīkst viņu apskatīt. Ja Tev ir suns – iesaisti viņu savās svētku izdarībās! Senos laikos Ziemassvētku vakarā vienmēr uz skala uzlika kādu labu ēdienu (piemēram, plāceņa gabalu) un tad to nesa ārā un deva sunim. Teica, uz kuru pusi suns skriešot, no tās puses jāšot precinieki. Ja mājās esat vairākas neprecētas sievietes, tad Ziemassvētkos ir iespēja noskaidrot, kura no jums apprecēsies pirmā: Ziemassvētku vakarā vajag nolikt rindā uz grīdas tik gabaliņu maizes, cik mājā ir meitu. Katrai meitai jāizraugas savs gabaliņš maizes. Tad jāsauc suns, lai ēd maizes gabaliņus. Pie kura gabaliņa suns vispirms ķersies, tā meita pirmā tiks apprecēta.

 Ieelpo svaigu gaisu un pastaigā gar mājas žogu

Ziemassvētku sestdienā jāiet basām kājām vabas (mietiņi) saistīt, pie kam sieviešu gadījumā – vienu vabu (mietiņu) apzīmē ar tēvu, otru ar dēlu, vīriešu gadījumā – vienu vabu ar māti, otru ar meitu. Ja pēdējai vabai iznāk tēvs vai māte, tad tanī gadā neapprecēsies, ja dēls vai meita, tad apprecēsies. Turpretī citā Latvijas pusē šī zīlēšanas metode tiek izmantota, lai noskaidrotu, ar ko Tu drīzumā apprecēsies: Ziemassvētkos pulksten divpadsmitos naktī jāiet sētai vabiņas skaitīt. Jāskaita: Tēvs, dēls, (sievietēm) jeb Māte, meita (vīriešiem), līdz iepriekš nodomātai vietai. Ja iznāks tēvs vai māte, tad skaitītājam jāprec atraitne jeb atraitnis; ja dēls jeb meita, tad jaunietis vai jauniete. Mājas žogs latviešu folklorā ieņem lielu nozīmi – Ziemassvētku naktī meitas iet ārā zediņu (pīta žoga veidu) ķert: kura ar vienu roku saķer divus uzreiz, to tai gadā izprecina; bet kura saķer vienu pašu, tai nekā. Vai, Tavuprāt, ir dīvaini apskaut žogu? – Nesmejies! Citviet Latvijā, lai noteiktu, vai

izdosies nākamajā gadā apprecēties, sievietes regulāri Ziemassvētku vakarā ir apskāvušas žogu. Ziemassvētku vakarā jāizpleš rokas tik plati, cik iespējams un jāsaņem zedeņi (pīta žoga veids). Viena roka jātur uz vietas, ar otru zedeņi jāskaita; ja iznāks pa pāra skaitlis, tad tajā gadā būs kāzas. Ja Tev patīk ziema, aukstums, labprāt dodies tālākās pastaigās, ne tikai gar mājas žogu,izmēģini šo - Ziemassvētku vai Jaungada vakarā iemērc rokas āliņģī un, atpakaļ neskatoties, pārnāc mājās un ne ar vienu nerunājot liecies gulēt, turot rokas zem mutes, tad naktī sapnī nāks līgava vai līgavainis klēpī sēdēt.

Zīlēšanas tradīcijas, ko vari īstenot mājās:
Ja Tu labprāt pazīlētu Ziemassvētku vakarā, bet Tev nav ne suņa, ne žoga un Tu nedaudz mulsti saukt “Ū, ū”, stāvot uz atkritumiem visu kaimiņu priekšā, tad pietiks vien ar kurpi vai jaunām zeķītēm. Svētku vakaru meitas nosēžas ar muguru pret durvīm un sviež kurpi atmuguriski durvīs, kuras kurpes purns trāpa durvīs, tā tiks izprecēta. Ziemassvētku naktī uzaun (uzvelc) jaunas zeķes, kas vēl nekad nav kājā bijušas; kas nāk pa sapņiem kurpes kājās aut, tas būs nākamais vīrs (sievietēm), sieva (vīriešiem).

Pavadi svētku laiku kopā ar draudzenēm, māsām vai citām radiniecēm un uzzini, kas būs Tavs precinieks.
Trīs meitām kopā jāvāra mēmo putru vai jācep mēmo plāceni, nedrīkst ne runāt, ne smieties. Viena jauc, otra met sāli un trešā nobauda. Tāpat bez runāšanas arī apēd to putru un iet tūliņ gulēt. Kas sapņos dos meitai dzert, tas būs viņas precinieks.

Ja esi pasīvāks, labprāt pavadi laiku vienatnē, siltumā, ietinies zem segām, lasot grāmatas, tad Tev noderēs šī zīlēšanas tradīcija: Ziemassvētku vakarā sagriez mazus papīrīšus un uz katra uzraksti vienu burtu. Papīrīšus vajag palikt pagalvī: kādu burtu izvelk pirmo, ar tādu iesāksies mīļākā vai mīļākās pirmais vārds, kādu otru, ar to uzvārds. Tāpat svarīgi neaizmirst par laimes liešanu, kas mūsdienās daudzās ģimenēs vēl joprojām ir viena no iecienītākajām Ziemassvētku tradīcijām. Laimes liešanas procesā, atkarībā no figūriņas formas, tiek mēģināts pareģot nākotnes notikumus. Bet, ja esi pavisam slinks, lai pareģotu sava dzīves partnera vārdu, noskaidrotu, vai izdosies tuvākā gada laikā apprecēties vai zīlēšanas tradīcijas liek Tev pasmaidīt, mēs Tev piedāvājam vienkāršāku opciju, kā atrast savu dzīves mīlestību – ienāc Otrapuse.lv un paskaties, vai nevari atrast kādu īpašu cilvēku, ar kuru kopā pavadīt svētkus.

Priecīgus svētkus vēlot,

Tava Otrapuse.lv

Informācijas avoti: valoda.ailab.lv, Edīte Olupe “Latviešu gadskārtu ieražas” 1992.gads, izdevniecība “Avots”. P. Šmits “Latviešu tautas ticējumi” 1992. gads, izdevniecība “Kabata”.